Piecas par..

Kad izdodas būt klāt patiesā bērnu sarunā un gribas šo sarunu saglabāt sev (un padalīties ar tuvākajiem - draugiem, radiem, līdzjutējiem), izmantoju šo platformu, kas neuzliek nekādus rāmjus saturam :) Atstāstot sarunu, kurā nav vairs bērna valodiņa, izteiksmes, daiļrunīgās pauzes un žesti, paliek pavisam maz no sākotnējā, bet... Sarunājas Lote (bez piecām minūtēm 5 gadi) ar Māru (3 gadnieci) svētdienas rītā, sēžot uz virtuves palodzes. Lote: Es būšu mamma. Māra: Tu nevari būt mamma, jo Tu spēlējies ar lelli. Mammas nespēlējas ar lellēm. L: Jā, mammas nespēlējas ar lellēm. Es būšu Līva. Līvas gan spēlējas ar lellēm. M: Es arī būšu Līva. L: Tu nevari būt Līva, jo nav divas Līvas, ir viena Līva. Vai tad var būt divas Līvas? M:... L: Nu saki – jā! (ļooooti var sadzirdēt, ka māsiņām kašķīgais noskaņojums :D) M: Jā, var būt divas Līvas. L: Nē, nevar. Nevar būt divas Līvas, ir tikai viena. M: Jā, var, var, var, var, var, var,...., var, var! L: Es Tev parādīšu p...

- Labrīt, mīļais! Es vakarnakt apskatīju viesnīcas Zakopanē un sapratu, ka mēs dosimies divatā oktobra beigās kāzu jubilejā. Diskutēsim tikai par divām lietām. - ?? - Svētdiena līdz otrdiena vai pirmdiena līdz trešdiena. - Un otra lieta? - Ar skatu uz kalnu vai skatu uz pilsētu. - Skaidrs, ka uz kalnu! - Tad kuras dienas? - Pag... ēēm - Ne par ko citu mēs nediskutēsim! Tās bija pirmdiena līdz trešdiena. Viesnīcā "Villa Nosal" , kurā tagad zinu (tik ļoti ceru, ka zinu), ka atgriezīsimies vēl. Ceru, ka drīz. Viss ļoti labi salikās ar bērnu pieskatīšanu, jutāmies droši pagarināt savu atvaļinājumu no 3 uz 5 dienām un ieplānojām nesteidzīgu braucienu ar auto, pa ceļam nakšņojot Belostokā (pēc pirmā pārbrauciena, bet tomēr Polijas 'šajā galā') un Krakovā (kas esot 'viena no skaistākajām pilsētām Polijā un visā Eiropā, kas noteikti jāredz'). Plānojot ceļojumu ļoti entuziastiski lasījām, plānojām, shēmojām, sapņojām un stādījām sarakstus (līdzi ņemamo liet...

Vakari top gaišāki, dienas garākas, sarunas pavasarīgākas un tas viss iekrāso ikdienu mazliet košākās krāsās. Tam visam esot kā fonam, ienāca prātā ideja par DRAUDZĪBU. Kas mums Viņa ir un kāpēc mums Viņa ir? Meklēju izskaidrojumu,ķeros pie Viņas, bet vai var izskaidrot.. nu.. Bieži otrā cilvēkā meklēju draugu. Un tad es par viņu domāju, kā par dzīvu, sev svarīgu būtni, kādu, kas būs blakus, kad būs nepieciešama vienkārša dienas saruna, kādu, kas būs blakus, kad sirds lūzīs un vajadzēs palīdzību, lai tās mazos, mikroskopiskos gabaliņus saliktu kopā. Un man patiesi ir prieks, ka es varu teikt, ka man ir tādi cilvēki blakus tieši te un tieši tad, kad tas ir nepieciešams. Ja man ir draugs, tad mūsu starpā ir arī draudzība - process, kas ir abpusēji patīkams, lolojams un glabājams, kā dārgums, bet to nevar ieslēgt kārbā, kā tādu zelta aproci ar milzīgiem briljantiem. Tai ir jāļauj spīdēt ārpus tumsas, ik uz soļa. Pārdomāju pēdējo laiku, dienu notikumus un situācijas un nodefinēju sev,...

Un tā šodien nonācām pie šāda jautājuma - Jums ar tā uznāk, ka viss pārtop par pienākumu? Un vai vispār kkas vēl pastāv bez pienākumiem? Latviešu literārās valodas vārdnīca sniedz mums šādu skaidrojumu vārdam PIENĀKUMS -  1. Indivīda personiskā obligātā, ar morāles normām saistītā ievirze (darboties, izturēties noteiktā veidā). 2. Darbību, darbu kopums, arī uzdevums, kas (kādam) noteikti jāpaveic. Bams! Šo izlasot, tā vien gribās noskurinātie un pieķerties pie vārdiem obligātā un noteikti . Un kā tad ar demokrātiju un visatļautību 21. gadsimtā? Nekā! Jo mums ir pienākums. Šo sajūtu mēs varam uzķert katru dienu, tikai jāatrod īstais brīdis. Nu, piemēram, kā saka viena laba draudzene - braucu mājas, gribu sev vakariņās pagatavot lasi, bet zvana brālis un piesakās braukt ciemos. Bams! Un ir klāt tas, ko sauc par PIENĀKUMU - obligāti jāsatīra māja, jāgatavo vakariņas, jāklāj galds, pēc tam tas viss jāsakārto utt. Bet taču gribējās pavisam vienkārši, izbaudīt vakaru vientulībā...

Kamēr klibs kungs kreppapīra kurpēs Krita kliedzošai kaijai kājās, Kolorīts kastanis kūpošā kokā Kaunīgi krāsoja kastaņu krelles.

Šodien ir tā diena, kad kādu laiciņu atpakaļ izlolotā ideja par mūsu blogu, ir realizējusies dzīvā izskatā. Un tad nu katra no mums, sēžot gultā, kā Kerija Bredšova no filmas "Sekss un lielpilsēta", radīsim šedevrus Tavām acīm - lasot, Tavām smadzenēm - domājot un Tavai sirdij - izjūtot. Tagad tikai jāievieš tajā dzīvības elpa un jādodas ceļā kopā ar mums.