Latviešu literārās valodas vārdnīca sniedz mums šādu skaidrojumu vārdam PIENĀKUMS - 1. Indivīda personiskā obligātā, ar morāles normām saistītā ievirze (darboties, izturēties noteiktā veidā).
2. Darbību, darbu kopums, arī uzdevums, kas (kādam) noteikti jāpaveic.
Bams! Šo izlasot, tā vien gribās noskurinātie un pieķerties pie vārdiem obligātā un noteikti. Un kā tad ar demokrātiju un visatļautību 21. gadsimtā? Nekā! Jo mums ir pienākums.
Šo sajūtu mēs varam uzķert katru dienu, tikai jāatrod īstais brīdis. Nu, piemēram, kā saka viena laba draudzene - braucu mājas, gribu sev vakariņās pagatavot lasi, bet zvana brālis un piesakās braukt ciemos. Bams! Un ir klāt tas, ko sauc par PIENĀKUMU - obligāti jāsatīra māja, jāgatavo vakariņas, jāklāj galds, pēc tam tas viss jāsakārto utt. Bet taču gribējās pavisam vienkārši, izbaudīt vakaru vientulībā ar lasi - garšīgi, vienkārši un ērti.. Tad vēl, kā ir pienākuma cilvēkiem ar augstu atbildības sajūtu? To prasa visi darba devēji un, interviju laikā Tu tā vien vēlies akcentēt savu AUGSTO ATBILDĪBAS SAJŪTU (AAS). Viss ir ļoti labi, bet.. Bams! Tavi darba pienākumi paņem Tevi visu, jo to nosaka Tava AAS. Tā var izdegt un nepamanīt to, kas notiek Tev apkārt ārpus darba, ārpus ikdienas rutīnas.
Ir brīdis, kad pienākums sastopas ar meditāciju - pirmā palīdzība prātam, garam, dvēselei, ko vari sniegt Tu pats. Brīžos, kad ikdienas pienākumi ir paņēmuši Tevi savā varā, pieņem tos kā brīdi apzinātai meditācijai, brīdi, kad vari būt savā pasaulē, atpakaļ pie sevis. Nomierinies, elpo, atslābinies, koncentrējies, izbaudi.. Bams! Nepārvērt meditāciju par pienākumu, tad tas ir bezjēdzīgi.
Es sēž mājās ar mazuli, priecājos, ka viņa mierīgi guļ blakus un izbaudu šo pāris minūšu mieru, lai varētu uzcept mazu pārdomu rakstu, kas man šodien nav pienākums.
Kopā vai vienatnē, bet mēs varam nonākt pie secinājuma, ka ikviens darbs, process, ikdienas sīkums, ko veic, bet vairs NEIZBAUDI, paliek par pienākumu. Tātad - vairāk BAUDAS ikdienā un pienākumu paliks mazāk! :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru