- Labrīt, mīļais! Es vakarnakt apskatīju viesnīcas Zakopanē un sapratu, ka mēs dosimies divatā oktobra beigās kāzu jubilejā. Diskutēsim tikai par divām lietām.
- ??
- Svētdiena līdz otrdiena vai pirmdiena līdz trešdiena.
- Un otra lieta?
- Ar skatu uz kalnu vai skatu uz pilsētu.
- Skaidrs, ka uz kalnu!
- Tad kuras dienas?
- Pag... ēēm
- Ne par ko citu mēs nediskutēsim!
Tās bija pirmdiena līdz trešdiena. Viesnīcā "Villa Nosal", kurā tagad zinu (tik ļoti ceru, ka zinu), ka atgriezīsimies vēl. Ceru, ka drīz.
Viss ļoti labi salikās ar bērnu pieskatīšanu, jutāmies droši pagarināt savu atvaļinājumu no 3 uz 5 dienām un ieplānojām nesteidzīgu braucienu ar auto, pa ceļam nakšņojot Belostokā (pēc pirmā pārbrauciena, bet tomēr Polijas 'šajā galā') un Krakovā (kas esot 'viena no skaistākajām pilsētām Polijā un visā Eiropā, kas noteikti jāredz').
Plānojot ceļojumu ļoti entuziastiski lasījām, plānojām, shēmojām, sapņojām un stādījām sarakstus (līdzi ņemamo lietu, veicamā ceļa laiku un attālumu, izmaksu u.c.). Pēc tam mūsu prātus aizņēma ikdienas rūpes un aktuālie darbi tā, ka plānošana līdz pat izbraukšanas dienai palika puspabeigta. Īsi pirms izbraukšanas darbu intensitāte bija maksimāla, risināmo jautājumu skaits apmēram reiz trīs kā ikdienā - darbi, bērnu slimošanas, remonti, ballītes utt.utjp..
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija mašīnas remonts. Tā kā braucienu bijām iecerējuši ar savu auto, bija ļoti svarīgi pārliecināties, ka tas ir drošs braukšanai. Zinājām, ka ir daži remontējami sīkumi, bet izrādījās, ka tie ne tuvu nebija sīkumi un tas ne tuvu nebija drošs braukšanai. Sliktā ziņa - tas prasīja daudz par daudz finanses. Labā ziņa - ceļojumu jau bijām ieplānojuši un daļu par viesnīcām samaksājuši pie rezervācijas, kas izrādījās iemesls "iespringt" un iet uz mērķi - ceļojumu divatā uz kalniem (tuvākajiem iespējamajiem) neatlikt.
Mašīnu saremontējām, tehnisko apskati izgājām (kas, manuprāt, nozīmē, ka drošība ir maksimāli pārbaudīta), darbojāmies jau kādu laiciņu mākslīgā optimisma režīmā, kur svarīgākais bija nevienam no mums pirmajam nesākt žēloties un apšaubīt došanos ceļojumā. Kaut, nekad neatzīšos, bet man bija ķecerīgās domas par to, ka iespējams <nokaunos> auto likstas bija zīmes, ka braukt nevajag. Un...mašīna pēc visiem serviss, serviss, serviss, tehniskā apskate...turpināja drebināties uz ceļa. Ar lielu emociju piejaukumu, nesaprašanu, cik tieši daudz var remontēt vienu un to pašu lietu, pēdējā vakarā pirms izbraukšanas mūs glāba Ints - atrada problēmu, sadabūja detaļu un naktī samainīja. Priekā par to, ka viss ir atrisinājies un varam doties, izskrējām Stīveros orientēšanos (goda lieta, kad Saknīši organizē) un ar milzīgu prieku, ka ir izdevies visu un visus samenedžēt, pārspīlēti pacilātā garastāvoklī sestdienas pēcpusdienā devāmies ceļā uz Belostoku. Lija lietus un ātri paņēma to nieciņu enerģijas, kas bija atlicis. Šoferēšanu uzņēmāmies uz maiņām ik pēc stundas līdz divām. Ap deviņiem vakarā pārņēmu braukšanas stafeti UN (sataisītā, pārbaudītā) mašīna grab. Ne tikai grab - gaudo, klunkšķ...es joprojām nezinu kādos vārdos vislabāk raksturot to ko dzirdējām. Stress, zvanīšanās, diagnozes un to izslēgšana, pilnīgs kokteilis 100 km garumā lietū un ceļa remontos, kā rezultātā spriedums: beigts spararats (un tā mēs izlasījām visu internetā pieejamo informāciju, un noskatījāmies video, un es zinu kā izskatās, kā skan, kādi ir iemesli, kas var notikt...daudz par daudz cik man gribētos un vajadzētu.
Lielākais komandas pārbaudījums bija uzņemties turpināt ceļu (paveikta bija tikai ceturtdaļa ceļojuma maršruta). Apskatījām variantu tālāk doties ar vilcienu un autobusu. Lai arī man patiktu tāds ceļojums, tas prasīja citu gatavošanos.
Kā jau ir redzams, šis bija ceļojums par mašīnu :D
Turpinot katrs sevī un mūsu komandā uzturēt makslīgā optimisma garu, otrajā ceļojuma rītā devāmies uz Krakovu, pa ceļam pusdienojot Varšavā, Hala Koszky. Tas bija l i e l i s k i! Māris apmēram pusgadu atpakaļ bija Varšavā komandējumā un vietējie viņu aizveda uz labāko vietu ēdiena baudīšanai. Tiku pie solījuma, ka vīrs mani tur noteikti aizvedīs :) Un tiku pie solījuma izpildes.
Tālāk devāmies uz Krakovu, lietus, vētra, ceļa remonti turpināja mūs kausēt un enerģiju izdevās atgūt ar izdošanos - mašīna izturēja ceļu un tikām pie lieliska mājokļa no AirB&B - jauka divistabu dzīvoklīša pašā Krakovas centrā. Devām sev uzdevumu iegūt pirmos iespaidus par pilsētu un sameklēt labu vietiņu, kur pavakariņot. Izdevās mums vienīgi pirmā plāna daļa - jau pirmajās pāris stundās pilsēta ar savu atmosfēru paņēma mūs savā varā. Pils, parks, centrālais laukums ar zirgu pajūgiem, kas frīkaini izgaismoti ar led lampiņām vizināja tūristus - tas viss bija harmoniski un secinājām, ka mūsu Krakovas viena no spilgtākajām atmiņām ir zirgu pakavu dipoņa visās diennakts stundās. Otrā plāna daļa ar vakariņām mums pamatīgi izgāzās. <Nokaunos, nokaunos, nokaunos> mēs ļāvāmies iekšā rāvējam ar primitīvu - "nāciet nobaudīt lieliskus poļu nacionālos ēdienus" un "super-mega-laba gaļas izlase" divām personām par nieka "ai-ai-ai kā jūs tagad pārmaksāsiet". Vēl tagad cemme kā uz mums nostrādāja prasti psiholoģiski gājieni. Ehh. Vakaru noslēdzām ar izklaidi spoguļu labirintos, kur sataisīt smukas bildes un 2in1 labirintiem bija šautuve, kur ar kaut kādu dīvainu elektrisku gaisa ieroci jāpašaudās pa bundžām un tad mērķītī, lai ir ko paņemt uz māju par atmiņu. Bija tieši tik labi, cik iespēja izbaudīt, ka varam būt divatā, ļauties spontānām idejām un rēķināties tikai katrs pats ar sevi un viens ar otru. Vīrs tikai tagad pēc 8 gadiem laulībā uzzināja, cik precīzi es šauju. Bija pārsteigts. Gan jau, ka arī bišķi nobijies :P
Nākamais rīts beidzot, beidzot bija saulains, mūsu noskaņojums arī, bijām modušies dienā, kurā beidzot nokļūsim kalnos. Tā kā viesnīcā Zakopanē mums bija jāierodas tikai pēcpusdienā, nolēmām izbaudīt Krakovu dienas gaismā. Izčekojāmies no mājvietas, salikām mašīnā mantas un mūsu ceļojuma galvenā varone - mašīna - sāka dīvaini uzvesties, neslēdzās ciet, aizslēdzot ar atslēgu skaļi gaudoja pilsētas centrā un tā kā mēs jau bijām iztērējuši visas adekvātās mašīnas niķu uztveršanas rezerves, viegli iepanikojāmies. Slēdzām pie datora, skatījām kļūdas, meklējām servisu, likām navigāciju lai dotos turp...līdz viens no mums naivi ierosināja, ka varētu vienkārši nomainīt atslēgai bateriju un, ja arī pēc tam vēl būs problēmas, tad dosimies uz servisu...ja tikai zinātu kā atslēgu atvērt (lai slavēts internets visā Eiropā bez papildus maksas). Baterija visu atrisināja (protams, ka) un mēs izpūtām gaisu un atcerējāmies, ka drīkst reaģēt ļoti mierīgi. Palikām pie plāna par Krakovas apskati, galvenokārt lai iegādātos meitenēm dāvanā mūzikas kastītes - tās ierīces ko griež un skan kāda no melodijām. Dabūjām. Tikai mehānismu, bez kastes, jo mums šķita, ka to kastīti viņas ļoti veikli iznīcinās. Ierosināju iznomāt velosipēdus un atlikušās pāris stundas veltīt velo izbraucienam. Atradām (lai slavēts, slavēts internets) velo nomas punktu, dabūjām par ļoooti saprātīgu cenu (ap 2 eur stundā vienam) hipsterīgus velosipēdus un izbaudījām lielisku braucienu gar Vislas upi, pa dažādiem un ļoti kontrastainiem pilsētas rajoniem. Kopumā vērtēju Krakovu kā tūristiem draudzīgu pilsētu. Pat ar to, ka dabūjām sodu par auto stāvēšanu (izrādās, ka visas stāvvietas Krakovā ir maksas, pirms tam Belostokā un Varšavā bija norādīts P vai P Platny un nedaudz paguvām pierast. Sods ~12 eur, bankas komisija tieši tik pat).
Pusdienlaikā sākām divu stundu braucienu uz mūsu galamērķi - Zakopani. Kad bijām stundas brauciena attālumā un sākuši baudīs pirmos skaistos kalnu skatus, mūs pārsteidza sniegs. Izrādās, ka zināmu pārsteigumu piedzīvoja arī vietējie. Sniegs šajā laikā bija normāli desmit un vairāk gadus atpakaļ. Lieki teikt, ka par prognozi nebijām painteresējušies un vēl pirms brauciena meistars mājā zināja izstāstīt, ka pašlaik tur esot zelta rudens pašā plaukumā :) Par došanos kalnā šādos laika apstākļos apsolījāmies domāt rīt. Atradām viesnīcu, iespolējāmies pa sniegu stāvlaukumā, piereģistrējāmies, emocionālais sakāpinājums aiz priekiem par nokļūšanu galamērķī bija maksimāls un smaidījām abi kā mazi bērni pie konfekšu kaudzes. Kad atradu internetā viesnīcu, man tā izskatījās tāda, kurā mēs varētu gūt iedvesmu mūsu sapņu mājai, kas pamazām top mūsu galvās un uz papīra skaitļos. Kopš brīža kad rezervējām viesnīcu, salīdzinoši tālu esam nonākuši mājas plānošanas procesā un (pat ne tik pārsteidzoši) viesnīcā bija daudz no tā, ko esam izsapņojuši un iecerējuši - sienu krāsa, vannasistabas ideja (mājā pārbraucām ar foto un dzijas gabaliem ar paņemtiem mēriem), aizkari, apgaismojums u.c.
Sajūsmu nomainīja izsalkums un devāmies ielās lai meklētu vietu vakariņām. Iepriekšējā vakara neveiksme mūs pamatīgi mobilizēja rūpīgi izvēlēties piemērotāko vietu. Internets rādīja, ka ir gājēju iela, kur krodziņi un ēstuves atrodas viena pie otras. Dabā tieši tā arī bija (sapratām, ko nozīmē tūristu pilsēta). Mēs izstaigājām daudzpadsmit vietas meklējot visvisvisizcilāko vietu un mēs to atradām. Ārpus gājēju ielas, ceļā uz mūsu mājvietu, lielisks krodziņš Przy Mlynie, kurā izbaudījā interjeru un visus ēdienus (ak, nē, gandrīz visus - ķiploku zupa ar sieru bija bišķi pārspīlēts sildošas zupas variants). Par desu čurkstēšanu uz pannas pasniedzot, veselu foreli, ābolu kūku ar saldējumu, siera kūku ar citrona saldējumu un visu citu, varētu taisīt atsevisķi ierakstu kulinārā sadaļā. Dienas bilance bija lieliska un tā pat arī sajūta, ka viss labākais vēl priekšā.
Nākamajā rītā modāmies mūsu astoņu gadu kāzu jubilejā. Kāzas šķiet bija tik ļoti, ļoti sen, bet šie astoņi gadi ir paskrējuši neiedomājami ātri (pfē, cik klišejiski). Tātad divi centrālie notikumi vienā dienā - kāzu gadadiena un diena kalnos.
Nelielai atkāpei - pirmajā mūsu kopīgajā vasarā nejauši nokļuvām ceļojumā uz Austriju. Tik nejuši, ka tieši pirms jāņiem saņēmām zvanu, ka rīt paredzēts ceļojums, viens pāris ir atteicis braucienu un mums ir iespēja. Izmantojām to, pievienojāmies grupai autobusā, dzērām daudz alus un vispār nedomājām par to, kur mūs ved. Vienā rītā pamodāmies Slovākijā, uzzinājām, ka izbrauksim pusdienlaikā un mums ir brīvs laiks. Gājām pastaigāties, bija sazīmēti tūristi uz norādēm un bultiņas, sekojām tām, nonācām kalnos, kājās bija iešļūcenes un pēc pāris stundu pastaigas, pārņemti un iedvesmoti no kalniem, ko redzējām, sapratām, ka atgriezīsimies daudz piemērotāk aprīkoti. Starp citu, bijām pat tik iedvesmoti, ka nākamajā studiju semestrī apmeklējām C daļas lekciju "Kalnu tūrisms", kas izrādījās bija par alpīnismu un kursa saturs mūsu atmiņā ir palicis par visiem veidiem kā nomirt kalnos.
Bet mēs vēlējāmies un bijām iztēlojušies tieši tādu pastaigu kā piedzīvojām Slovākijā tikai maķenīt piemērotāk apāvuši kājas un paņēmuši līdzi ūdeni. Šajā reizē tas vēl nenotika. Kalns bija sniegots, takas netīrītas un mēs bijām tieši tik pat nepiemēroti apģērbušies laika apstākļiem kādi mūs sagaidīja. Uzzinājām, ka kalnā kāpt nav prāta darbs un ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem. Vagoniņš, kas ved augšup uz Kasprowy Wierch, vētras dēļ bija slēgts un mūsu vienīgā iespēja bija iet ar kājām. Takas sākumā aprunājāmies ar jauku veikaliņa pārdevēju, kurš apgalvoja, ka līdz pirmajam spotiņam Murowaniec kāpt ir ok, lai arī šodien to dara ne vairāk kā 20 cilvēki, tas ir daudzmaz droši, bet augstāk iet gan viņš neieteiktu. Gan jau, ka mums vajadzētu skatīties no situācijas. Labākais ietekums bija doties pa zilo taku, tā ir trešā sarežģītākā, ko bez ieteikuma diez vai mēs uzņemtos. Tā arī darījām - devāmies uz pirmo spotiņu. Māris vēl saviem "aizpagājusī sezona šiem zābakiem noteikti ir pēdējā" iegādājās uzstellējamas gumijas zolītes ar šipiem un es gāju ar ļoti sakarīgiem Vitas aizdotiem tūrisma zābakiem. Lai arī mana fiziskā sagatavotība ir normālā vidējā, kāpt augšup man bija grūti. Par skaitļiem Māris zina precīzāk. Atceros, ka bukletā norādītāis kāpšanas laiks bija ap 2 stundām un mums vajadzēja divas ar pusi. Ņemot vērā sniegu bija pat ļoti ok. Piedzīvojām vēju, sniegu, puteni, dažus skaistus skatus, dažus neaprakstāmi skaistus skatus un vairākus brīžus mākoņos, kur vajadzēja spēcīgi darbināt iztēli lai saskatītu kalnus. Kāpjot spilgti iztēlojos kalnu maniņu "kurā jūs varēsiet paēst, padzert, ja vēlēsieties pat pagulēt", kurā būs silti, mājīgi, kamīnā spraksķēs malka, fonā skanēs poļu mūzika...ak.. Tur bija riktīga ēdamzāle un ne pārāk atsaucīgs personāls ar piktām sejām. Mēs gribējām ātrāk prom. Likās tikai loģiski padzert tēju un sasildīties ar ēdienu. Izvēlējos boršču un man to ielēja tējas krūzē :D Tas ir dulli ar poļu zupām. Noteikti neaizmirstams borščs :D Lai cik ļoti bijām sasapņojušies par to, ka noteikti aiziesim uz kādu no bildēs noskatītajiem kalnu ezeriem, mūsos ierunājās četru mazu bērnu vecāku saprāta balss un vairāk par visu mēs vēlējāmies būt drošībā. Tad zinājām un tagad zinām, ka ezerus mēs apskatīsim un augstākas virsotnes mēs piedzīvosim :) Bija grūti neievērot, cik par kārtu sliktāk sagatavoti gājienam mēs bijām, salīdzinot ar citiem ceļā sastaptajiem tūristiem (jau atkal). Kad aprunājāmies ar pāris puišiem, viņi smejot rekomendēja turēties uz iestaigātās trases, jo nokāpjot no tās, sniega dziļums var būt mums līdz pleciem, uz trases tas augstumā nepārsniedzot ceļgalus. Ceļam atpakaļ mēs izvēlējāmies vieglāko - dzelteno trasi. Mākoņi bija izklīduši, dažubrīd uzspīdēja saule un es kļuvu ļoti, ļoti emocionāla. Biju sajūsmā un joprojām uzskatu, ka tas, ko redzējām un piedzīvojām bija skaistākais, ko varējām viens otram uzdāvināt mūsu divu svētku reizē. Atgriezāmies viesnīcā un zinājām, ka saprātīgākais, ko darīt, būtu doties uz termālajiem baseiniem. Saņēmām ieteikumu no Sandas doties uz tiem, bijām daudz runājuši, ieplānojuši, bet tā brīža noskaņojums bija pretējs loģikai. Palikām viesnīcā, spēlējām Carcassonne, ko iegādājām speciāli šim braucienam un atpūtāmies lai dotos svētku vakariņās. Vakariņas krodziņā ko rūpīgi bijām izmeklējuši jau iepriekšējā vakarā. Mums izdevās skaisti emocionāli pieslēgties svētku reizei un secinājums, ka šis brauciens un mūsu lēmumi raksturo mūs kāda ģimene mēs esam - nedaudz dulli, ļaujamies, paļaujamies, piedzīvojam, reaģējam uz notiekošo un mums nepiemīt nevajadzīgas tieksmes riskēt...es teiktu, ka mēs risinām tos jautājumus, kas jārisina un nenodarbojamies ar spriedelējumiem un neeksistējošu jautājumu "a ja nu" risināšanu. Man patīk! Pāris Carcassonne partijas un iespējams-šī-gada-skaistākā-diena bija noslēgusies.
Saistībā ar Māra darba lietām zinājām, ka mūsu mājupceļa diena 1.novembris Polijā ir brīvdiena "Visu svēto diena". Iztēlojos apmēram mūsu 18.novembri. Pabrokastojām viesnīcā un devāmies mājupceļā. Ierosināju, ka jātaisa pirmais pārbrauciens garš līdz pat Suvalkiem, kas atrodas netālu no Polijas-Lietuvas robežas. Waze piesolīja 9,5 stundas un ar 15 minūšu nokavēšanos iekļāvāmies tajās. Mūsu plāniņš bija izlocīt kājas Suvalkos lielajā, lielajā veikalā Kaufland un tur arī iegādāties mājiniekiem našķus. Bija daudz mūsu ceļojuma līdzjutēju, kuriem gribējām aizvest visus Polijas labumus - Līvu pie sevis viesģimenē uzņēma mana jaukā bijusī kolēģe Marita un visa viņas ģimene (Līvai tagad ir arī viena papildus ome Siguldā), mūs ar apģērbu, aprīkojumu un finansiālo spilvenu glāba Vita un visi viņējie, kuri Līvu sagaidīja ar autobusu Siguldā, atbalstīja ballītē, izmitināja un aizveda uz skolu, Incis - foršais brālēns, kurš vēl pēdējā vakarā skrūvēja mūsu mašīnu, uzdāvināja mums jaunas vējstikla slotiņas (tās kas šķotkas), jo "ar tādām es nevaru laist jūs uz Poliju" un uzklausīja mūsu vārdu plūdus telefonā no mašīnas salūšanas vietas tiešraidē un visvairāk mazo bērno aukļiem, kad mamma (savā pēcoperācijas atpūtā) un tētis uzņēma "vispaklausīgākos" mazbērniņus un izdarīja visu lai viņām nebūtu pat vismazākā sajūta, ka ir atstātas un Egita ar Jāni (jo īpaši Egita), kura nedeva nekādu iemeslu Anniņai viņas pirmajā palikšanā prom no vecākiem vairāk kā pāris stundas, sajusties, ka viņai kaut kā pietrūktu. Mīļa uzņemšana, smaidīgas bildes, īsas ziņas par to, ka viss ir kārtībā, ļāva mums pilnībā paļauties uz atbalsta komandu. Pie kā es paliku? Jā - mēs gribējām atbalsta komandai aizvest visus poļu labumus. Braucām cauri visai valstij. Ievērojām, ka lielās sveces no veikalu plauktiem ir pārnestas uz kapiņiem un sadegtas. Piestājām pāris benzīntankos un priecājāmies, ka ceļi ir brīvi braukšanai. Lielāko dienas daļu nelija un mēs varējām pārliecināties, cik ievērojami tas atvieglo braukšanu un ietaupa spēkus. Braucot garām Varšavai, mums radās ķecerīga doma noskaidrot, kur atrodas Ikea. Izrādījās, ka tikai pārsimts metru no mūsu maršruta. Tas nozīmēja, ka mēs varētu doties turp un papusdienot, kā arī nopirkt Lotei vārda dienas dāvanu (es pat biju izdomājusi kaut ko konkrētu lai ievilinātu vīru tajā veikalā). Iebraucot stāvlaukumā nevarēja nepamanīt, ka tur ir tieši neviena mašīna, karogi pusmastā un viss tumšs. Kā?!?! Veikals, kas strādā 7 dienas nedēļā. KĀ?! Un tur bija tā dīvainā sajūta, ka atriedies vienlaicīgi tik tuvu un tik tālu. Neļāvām tam ne vismazākajā mērā pabojāt mūsu noskaņojumu. Nedaudz nopriecājāmies, ka ietaupīsies neesošais laiks un neesošā nauda. Braucot mums uznāca pārdomas par to, vai iecerētais Kaufland būs atvērts, ja jau pat Ikea ir slēgts. Pamanījāmies pat saderēt. Uz pusdienu gatavošanu, man tāpat tas būtu jādara :P Lai arī iztēlojāmies, ka tā varētu būt, pamanījāmies piedzīvot lielu pārsteigumu iebraucot tukšā stāvlaukumā pie tumša veikala. Tas bija kaut kas daudz vairāk nekā iepirkšanās. Tā bija atslābšana, atpūta, ēdiens... Atgriežoties pie mākslīgā optimisma stratēģijas, devāmies uz Statoil (jā, viņiem joprojām ir vairāki Statoil un arī daži CircleK) lai pajautātu, vai ir kāds atvērts veikals. Benzīntanks strādāja izdzīvošanas režīmā ar vienu pārdevēju, bez ēdiena piedāvājuma un šis vienīgais pārdevējs apgalvoja, ka visi veikali ir ciet. Pats pārdevējs izskatījās sodīts. Saprotu kāpēc. Mēs arī. Taisnīgums uzvarēja, mēs stājāmies kādā necilā benzīntankā lai samainītos ar šoferēšanu un nonācām pie diennakts veikala, tas bija pat ļoti pieklājīgs, ņemot vērā lokāciju. Tur mēs sadabūjām dažus gardumus un varējām samierināties ar iepriekšējām neveiksmēm. Atlika tikai garais mājupceļš par ko īsti pat nav ko rakstīt, bet, ja es tomēr rakstītu, tad tas sastāvētu no pārstāsta par to, kā mēs bez apstājas kašķējāmies... tagad tas liekas tik saprotami - bija iestājies atslābums par izredzēm nokļūt mājā, mašīna turpināja grabēt bez izmaiņām, sliktāk nepalika, bijām jau paguvuši pierast un braukt tā lai graboņu neveicinātu...vajadzēja par kaut ko sarunāties lai neiemigtu, bet tā kā nervi uzdeva, bez mazā kašķējieniņa īsti nekā cita nebija par ko runāt - mēs ceļojuma laikā bijām paspējuši jau vajadzību pēc sarunām apmierināt :)
Viss piedzīvotais tikai palielināja vēlēšanos ceļot ar auto, doties piedzīvojumos un stiprināja pārliecību par mūsu varēšanu. Nākamais ceļojums būs kopā ar bērniem. Gan jau, ka kāds no tuviem. Hmmm, kurā pilsētā varētu tagad paskatīt viesnīcu vai AirB&B piedāvājumu ;)
- ??
- Svētdiena līdz otrdiena vai pirmdiena līdz trešdiena.
- Un otra lieta?
- Ar skatu uz kalnu vai skatu uz pilsētu.
- Skaidrs, ka uz kalnu!
- Tad kuras dienas?
- Pag... ēēm
- Ne par ko citu mēs nediskutēsim!
Tās bija pirmdiena līdz trešdiena. Viesnīcā "Villa Nosal", kurā tagad zinu (tik ļoti ceru, ka zinu), ka atgriezīsimies vēl. Ceru, ka drīz.
Viss ļoti labi salikās ar bērnu pieskatīšanu, jutāmies droši pagarināt savu atvaļinājumu no 3 uz 5 dienām un ieplānojām nesteidzīgu braucienu ar auto, pa ceļam nakšņojot Belostokā (pēc pirmā pārbrauciena, bet tomēr Polijas 'šajā galā') un Krakovā (kas esot 'viena no skaistākajām pilsētām Polijā un visā Eiropā, kas noteikti jāredz').
Plānojot ceļojumu ļoti entuziastiski lasījām, plānojām, shēmojām, sapņojām un stādījām sarakstus (līdzi ņemamo lietu, veicamā ceļa laiku un attālumu, izmaksu u.c.). Pēc tam mūsu prātus aizņēma ikdienas rūpes un aktuālie darbi tā, ka plānošana līdz pat izbraukšanas dienai palika puspabeigta. Īsi pirms izbraukšanas darbu intensitāte bija maksimāla, risināmo jautājumu skaits apmēram reiz trīs kā ikdienā - darbi, bērnu slimošanas, remonti, ballītes utt.utjp..
Viens no lielākajiem izaicinājumiem bija mašīnas remonts. Tā kā braucienu bijām iecerējuši ar savu auto, bija ļoti svarīgi pārliecināties, ka tas ir drošs braukšanai. Zinājām, ka ir daži remontējami sīkumi, bet izrādījās, ka tie ne tuvu nebija sīkumi un tas ne tuvu nebija drošs braukšanai. Sliktā ziņa - tas prasīja daudz par daudz finanses. Labā ziņa - ceļojumu jau bijām ieplānojuši un daļu par viesnīcām samaksājuši pie rezervācijas, kas izrādījās iemesls "iespringt" un iet uz mērķi - ceļojumu divatā uz kalniem (tuvākajiem iespējamajiem) neatlikt.
Mašīnu saremontējām, tehnisko apskati izgājām (kas, manuprāt, nozīmē, ka drošība ir maksimāli pārbaudīta), darbojāmies jau kādu laiciņu mākslīgā optimisma režīmā, kur svarīgākais bija nevienam no mums pirmajam nesākt žēloties un apšaubīt došanos ceļojumā. Kaut, nekad neatzīšos, bet man bija ķecerīgās domas par to, ka iespējams <nokaunos> auto likstas bija zīmes, ka braukt nevajag. Un...mašīna pēc visiem serviss, serviss, serviss, tehniskā apskate...turpināja drebināties uz ceļa. Ar lielu emociju piejaukumu, nesaprašanu, cik tieši daudz var remontēt vienu un to pašu lietu, pēdējā vakarā pirms izbraukšanas mūs glāba Ints - atrada problēmu, sadabūja detaļu un naktī samainīja. Priekā par to, ka viss ir atrisinājies un varam doties, izskrējām Stīveros orientēšanos (goda lieta, kad Saknīši organizē) un ar milzīgu prieku, ka ir izdevies visu un visus samenedžēt, pārspīlēti pacilātā garastāvoklī sestdienas pēcpusdienā devāmies ceļā uz Belostoku. Lija lietus un ātri paņēma to nieciņu enerģijas, kas bija atlicis. Šoferēšanu uzņēmāmies uz maiņām ik pēc stundas līdz divām. Ap deviņiem vakarā pārņēmu braukšanas stafeti UN (sataisītā, pārbaudītā) mašīna grab. Ne tikai grab - gaudo, klunkšķ...es joprojām nezinu kādos vārdos vislabāk raksturot to ko dzirdējām. Stress, zvanīšanās, diagnozes un to izslēgšana, pilnīgs kokteilis 100 km garumā lietū un ceļa remontos, kā rezultātā spriedums: beigts spararats (un tā mēs izlasījām visu internetā pieejamo informāciju, un noskatījāmies video, un es zinu kā izskatās, kā skan, kādi ir iemesli, kas var notikt...daudz par daudz cik man gribētos un vajadzētu.
Lielākais komandas pārbaudījums bija uzņemties turpināt ceļu (paveikta bija tikai ceturtdaļa ceļojuma maršruta). Apskatījām variantu tālāk doties ar vilcienu un autobusu. Lai arī man patiktu tāds ceļojums, tas prasīja citu gatavošanos.
Kā jau ir redzams, šis bija ceļojums par mašīnu :D
Turpinot katrs sevī un mūsu komandā uzturēt makslīgā optimisma garu, otrajā ceļojuma rītā devāmies uz Krakovu, pa ceļam pusdienojot Varšavā, Hala Koszky. Tas bija l i e l i s k i! Māris apmēram pusgadu atpakaļ bija Varšavā komandējumā un vietējie viņu aizveda uz labāko vietu ēdiena baudīšanai. Tiku pie solījuma, ka vīrs mani tur noteikti aizvedīs :) Un tiku pie solījuma izpildes.
Tālāk devāmies uz Krakovu, lietus, vētra, ceļa remonti turpināja mūs kausēt un enerģiju izdevās atgūt ar izdošanos - mašīna izturēja ceļu un tikām pie lieliska mājokļa no AirB&B - jauka divistabu dzīvoklīša pašā Krakovas centrā. Devām sev uzdevumu iegūt pirmos iespaidus par pilsētu un sameklēt labu vietiņu, kur pavakariņot. Izdevās mums vienīgi pirmā plāna daļa - jau pirmajās pāris stundās pilsēta ar savu atmosfēru paņēma mūs savā varā. Pils, parks, centrālais laukums ar zirgu pajūgiem, kas frīkaini izgaismoti ar led lampiņām vizināja tūristus - tas viss bija harmoniski un secinājām, ka mūsu Krakovas viena no spilgtākajām atmiņām ir zirgu pakavu dipoņa visās diennakts stundās. Otrā plāna daļa ar vakariņām mums pamatīgi izgāzās. <Nokaunos, nokaunos, nokaunos> mēs ļāvāmies iekšā rāvējam ar primitīvu - "nāciet nobaudīt lieliskus poļu nacionālos ēdienus" un "super-mega-laba gaļas izlase" divām personām par nieka "ai-ai-ai kā jūs tagad pārmaksāsiet". Vēl tagad cemme kā uz mums nostrādāja prasti psiholoģiski gājieni. Ehh. Vakaru noslēdzām ar izklaidi spoguļu labirintos, kur sataisīt smukas bildes un 2in1 labirintiem bija šautuve, kur ar kaut kādu dīvainu elektrisku gaisa ieroci jāpašaudās pa bundžām un tad mērķītī, lai ir ko paņemt uz māju par atmiņu. Bija tieši tik labi, cik iespēja izbaudīt, ka varam būt divatā, ļauties spontānām idejām un rēķināties tikai katrs pats ar sevi un viens ar otru. Vīrs tikai tagad pēc 8 gadiem laulībā uzzināja, cik precīzi es šauju. Bija pārsteigts. Gan jau, ka arī bišķi nobijies :P
Nākamais rīts beidzot, beidzot bija saulains, mūsu noskaņojums arī, bijām modušies dienā, kurā beidzot nokļūsim kalnos. Tā kā viesnīcā Zakopanē mums bija jāierodas tikai pēcpusdienā, nolēmām izbaudīt Krakovu dienas gaismā. Izčekojāmies no mājvietas, salikām mašīnā mantas un mūsu ceļojuma galvenā varone - mašīna - sāka dīvaini uzvesties, neslēdzās ciet, aizslēdzot ar atslēgu skaļi gaudoja pilsētas centrā un tā kā mēs jau bijām iztērējuši visas adekvātās mašīnas niķu uztveršanas rezerves, viegli iepanikojāmies. Slēdzām pie datora, skatījām kļūdas, meklējām servisu, likām navigāciju lai dotos turp...līdz viens no mums naivi ierosināja, ka varētu vienkārši nomainīt atslēgai bateriju un, ja arī pēc tam vēl būs problēmas, tad dosimies uz servisu...ja tikai zinātu kā atslēgu atvērt (lai slavēts internets visā Eiropā bez papildus maksas). Baterija visu atrisināja (protams, ka) un mēs izpūtām gaisu un atcerējāmies, ka drīkst reaģēt ļoti mierīgi. Palikām pie plāna par Krakovas apskati, galvenokārt lai iegādātos meitenēm dāvanā mūzikas kastītes - tās ierīces ko griež un skan kāda no melodijām. Dabūjām. Tikai mehānismu, bez kastes, jo mums šķita, ka to kastīti viņas ļoti veikli iznīcinās. Ierosināju iznomāt velosipēdus un atlikušās pāris stundas veltīt velo izbraucienam. Atradām (lai slavēts, slavēts internets) velo nomas punktu, dabūjām par ļoooti saprātīgu cenu (ap 2 eur stundā vienam) hipsterīgus velosipēdus un izbaudījām lielisku braucienu gar Vislas upi, pa dažādiem un ļoti kontrastainiem pilsētas rajoniem. Kopumā vērtēju Krakovu kā tūristiem draudzīgu pilsētu. Pat ar to, ka dabūjām sodu par auto stāvēšanu (izrādās, ka visas stāvvietas Krakovā ir maksas, pirms tam Belostokā un Varšavā bija norādīts P vai P Platny un nedaudz paguvām pierast. Sods ~12 eur, bankas komisija tieši tik pat).
Pusdienlaikā sākām divu stundu braucienu uz mūsu galamērķi - Zakopani. Kad bijām stundas brauciena attālumā un sākuši baudīs pirmos skaistos kalnu skatus, mūs pārsteidza sniegs. Izrādās, ka zināmu pārsteigumu piedzīvoja arī vietējie. Sniegs šajā laikā bija normāli desmit un vairāk gadus atpakaļ. Lieki teikt, ka par prognozi nebijām painteresējušies un vēl pirms brauciena meistars mājā zināja izstāstīt, ka pašlaik tur esot zelta rudens pašā plaukumā :) Par došanos kalnā šādos laika apstākļos apsolījāmies domāt rīt. Atradām viesnīcu, iespolējāmies pa sniegu stāvlaukumā, piereģistrējāmies, emocionālais sakāpinājums aiz priekiem par nokļūšanu galamērķī bija maksimāls un smaidījām abi kā mazi bērni pie konfekšu kaudzes. Kad atradu internetā viesnīcu, man tā izskatījās tāda, kurā mēs varētu gūt iedvesmu mūsu sapņu mājai, kas pamazām top mūsu galvās un uz papīra skaitļos. Kopš brīža kad rezervējām viesnīcu, salīdzinoši tālu esam nonākuši mājas plānošanas procesā un (pat ne tik pārsteidzoši) viesnīcā bija daudz no tā, ko esam izsapņojuši un iecerējuši - sienu krāsa, vannasistabas ideja (mājā pārbraucām ar foto un dzijas gabaliem ar paņemtiem mēriem), aizkari, apgaismojums u.c.
Sajūsmu nomainīja izsalkums un devāmies ielās lai meklētu vietu vakariņām. Iepriekšējā vakara neveiksme mūs pamatīgi mobilizēja rūpīgi izvēlēties piemērotāko vietu. Internets rādīja, ka ir gājēju iela, kur krodziņi un ēstuves atrodas viena pie otras. Dabā tieši tā arī bija (sapratām, ko nozīmē tūristu pilsēta). Mēs izstaigājām daudzpadsmit vietas meklējot visvisvisizcilāko vietu un mēs to atradām. Ārpus gājēju ielas, ceļā uz mūsu mājvietu, lielisks krodziņš Przy Mlynie, kurā izbaudījā interjeru un visus ēdienus (ak, nē, gandrīz visus - ķiploku zupa ar sieru bija bišķi pārspīlēts sildošas zupas variants). Par desu čurkstēšanu uz pannas pasniedzot, veselu foreli, ābolu kūku ar saldējumu, siera kūku ar citrona saldējumu un visu citu, varētu taisīt atsevisķi ierakstu kulinārā sadaļā. Dienas bilance bija lieliska un tā pat arī sajūta, ka viss labākais vēl priekšā.
Nākamajā rītā modāmies mūsu astoņu gadu kāzu jubilejā. Kāzas šķiet bija tik ļoti, ļoti sen, bet šie astoņi gadi ir paskrējuši neiedomājami ātri (pfē, cik klišejiski). Tātad divi centrālie notikumi vienā dienā - kāzu gadadiena un diena kalnos.
Nelielai atkāpei - pirmajā mūsu kopīgajā vasarā nejauši nokļuvām ceļojumā uz Austriju. Tik nejuši, ka tieši pirms jāņiem saņēmām zvanu, ka rīt paredzēts ceļojums, viens pāris ir atteicis braucienu un mums ir iespēja. Izmantojām to, pievienojāmies grupai autobusā, dzērām daudz alus un vispār nedomājām par to, kur mūs ved. Vienā rītā pamodāmies Slovākijā, uzzinājām, ka izbrauksim pusdienlaikā un mums ir brīvs laiks. Gājām pastaigāties, bija sazīmēti tūristi uz norādēm un bultiņas, sekojām tām, nonācām kalnos, kājās bija iešļūcenes un pēc pāris stundu pastaigas, pārņemti un iedvesmoti no kalniem, ko redzējām, sapratām, ka atgriezīsimies daudz piemērotāk aprīkoti. Starp citu, bijām pat tik iedvesmoti, ka nākamajā studiju semestrī apmeklējām C daļas lekciju "Kalnu tūrisms", kas izrādījās bija par alpīnismu un kursa saturs mūsu atmiņā ir palicis par visiem veidiem kā nomirt kalnos.
Bet mēs vēlējāmies un bijām iztēlojušies tieši tādu pastaigu kā piedzīvojām Slovākijā tikai maķenīt piemērotāk apāvuši kājas un paņēmuši līdzi ūdeni. Šajā reizē tas vēl nenotika. Kalns bija sniegots, takas netīrītas un mēs bijām tieši tik pat nepiemēroti apģērbušies laika apstākļiem kādi mūs sagaidīja. Uzzinājām, ka kalnā kāpt nav prāta darbs un ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem. Vagoniņš, kas ved augšup uz Kasprowy Wierch, vētras dēļ bija slēgts un mūsu vienīgā iespēja bija iet ar kājām. Takas sākumā aprunājāmies ar jauku veikaliņa pārdevēju, kurš apgalvoja, ka līdz pirmajam spotiņam Murowaniec kāpt ir ok, lai arī šodien to dara ne vairāk kā 20 cilvēki, tas ir daudzmaz droši, bet augstāk iet gan viņš neieteiktu. Gan jau, ka mums vajadzētu skatīties no situācijas. Labākais ietekums bija doties pa zilo taku, tā ir trešā sarežģītākā, ko bez ieteikuma diez vai mēs uzņemtos. Tā arī darījām - devāmies uz pirmo spotiņu. Māris vēl saviem "aizpagājusī sezona šiem zābakiem noteikti ir pēdējā" iegādājās uzstellējamas gumijas zolītes ar šipiem un es gāju ar ļoti sakarīgiem Vitas aizdotiem tūrisma zābakiem. Lai arī mana fiziskā sagatavotība ir normālā vidējā, kāpt augšup man bija grūti. Par skaitļiem Māris zina precīzāk. Atceros, ka bukletā norādītāis kāpšanas laiks bija ap 2 stundām un mums vajadzēja divas ar pusi. Ņemot vērā sniegu bija pat ļoti ok. Piedzīvojām vēju, sniegu, puteni, dažus skaistus skatus, dažus neaprakstāmi skaistus skatus un vairākus brīžus mākoņos, kur vajadzēja spēcīgi darbināt iztēli lai saskatītu kalnus. Kāpjot spilgti iztēlojos kalnu maniņu "kurā jūs varēsiet paēst, padzert, ja vēlēsieties pat pagulēt", kurā būs silti, mājīgi, kamīnā spraksķēs malka, fonā skanēs poļu mūzika...ak.. Tur bija riktīga ēdamzāle un ne pārāk atsaucīgs personāls ar piktām sejām. Mēs gribējām ātrāk prom. Likās tikai loģiski padzert tēju un sasildīties ar ēdienu. Izvēlējos boršču un man to ielēja tējas krūzē :D Tas ir dulli ar poļu zupām. Noteikti neaizmirstams borščs :D Lai cik ļoti bijām sasapņojušies par to, ka noteikti aiziesim uz kādu no bildēs noskatītajiem kalnu ezeriem, mūsos ierunājās četru mazu bērnu vecāku saprāta balss un vairāk par visu mēs vēlējāmies būt drošībā. Tad zinājām un tagad zinām, ka ezerus mēs apskatīsim un augstākas virsotnes mēs piedzīvosim :) Bija grūti neievērot, cik par kārtu sliktāk sagatavoti gājienam mēs bijām, salīdzinot ar citiem ceļā sastaptajiem tūristiem (jau atkal). Kad aprunājāmies ar pāris puišiem, viņi smejot rekomendēja turēties uz iestaigātās trases, jo nokāpjot no tās, sniega dziļums var būt mums līdz pleciem, uz trases tas augstumā nepārsniedzot ceļgalus. Ceļam atpakaļ mēs izvēlējāmies vieglāko - dzelteno trasi. Mākoņi bija izklīduši, dažubrīd uzspīdēja saule un es kļuvu ļoti, ļoti emocionāla. Biju sajūsmā un joprojām uzskatu, ka tas, ko redzējām un piedzīvojām bija skaistākais, ko varējām viens otram uzdāvināt mūsu divu svētku reizē. Atgriezāmies viesnīcā un zinājām, ka saprātīgākais, ko darīt, būtu doties uz termālajiem baseiniem. Saņēmām ieteikumu no Sandas doties uz tiem, bijām daudz runājuši, ieplānojuši, bet tā brīža noskaņojums bija pretējs loģikai. Palikām viesnīcā, spēlējām Carcassonne, ko iegādājām speciāli šim braucienam un atpūtāmies lai dotos svētku vakariņās. Vakariņas krodziņā ko rūpīgi bijām izmeklējuši jau iepriekšējā vakarā. Mums izdevās skaisti emocionāli pieslēgties svētku reizei un secinājums, ka šis brauciens un mūsu lēmumi raksturo mūs kāda ģimene mēs esam - nedaudz dulli, ļaujamies, paļaujamies, piedzīvojam, reaģējam uz notiekošo un mums nepiemīt nevajadzīgas tieksmes riskēt...es teiktu, ka mēs risinām tos jautājumus, kas jārisina un nenodarbojamies ar spriedelējumiem un neeksistējošu jautājumu "a ja nu" risināšanu. Man patīk! Pāris Carcassonne partijas un iespējams-šī-gada-skaistākā-diena bija noslēgusies.
Saistībā ar Māra darba lietām zinājām, ka mūsu mājupceļa diena 1.novembris Polijā ir brīvdiena "Visu svēto diena". Iztēlojos apmēram mūsu 18.novembri. Pabrokastojām viesnīcā un devāmies mājupceļā. Ierosināju, ka jātaisa pirmais pārbrauciens garš līdz pat Suvalkiem, kas atrodas netālu no Polijas-Lietuvas robežas. Waze piesolīja 9,5 stundas un ar 15 minūšu nokavēšanos iekļāvāmies tajās. Mūsu plāniņš bija izlocīt kājas Suvalkos lielajā, lielajā veikalā Kaufland un tur arī iegādāties mājiniekiem našķus. Bija daudz mūsu ceļojuma līdzjutēju, kuriem gribējām aizvest visus Polijas labumus - Līvu pie sevis viesģimenē uzņēma mana jaukā bijusī kolēģe Marita un visa viņas ģimene (Līvai tagad ir arī viena papildus ome Siguldā), mūs ar apģērbu, aprīkojumu un finansiālo spilvenu glāba Vita un visi viņējie, kuri Līvu sagaidīja ar autobusu Siguldā, atbalstīja ballītē, izmitināja un aizveda uz skolu, Incis - foršais brālēns, kurš vēl pēdējā vakarā skrūvēja mūsu mašīnu, uzdāvināja mums jaunas vējstikla slotiņas (tās kas šķotkas), jo "ar tādām es nevaru laist jūs uz Poliju" un uzklausīja mūsu vārdu plūdus telefonā no mašīnas salūšanas vietas tiešraidē un visvairāk mazo bērno aukļiem, kad mamma (savā pēcoperācijas atpūtā) un tētis uzņēma "vispaklausīgākos" mazbērniņus un izdarīja visu lai viņām nebūtu pat vismazākā sajūta, ka ir atstātas un Egita ar Jāni (jo īpaši Egita), kura nedeva nekādu iemeslu Anniņai viņas pirmajā palikšanā prom no vecākiem vairāk kā pāris stundas, sajusties, ka viņai kaut kā pietrūktu. Mīļa uzņemšana, smaidīgas bildes, īsas ziņas par to, ka viss ir kārtībā, ļāva mums pilnībā paļauties uz atbalsta komandu. Pie kā es paliku? Jā - mēs gribējām atbalsta komandai aizvest visus poļu labumus. Braucām cauri visai valstij. Ievērojām, ka lielās sveces no veikalu plauktiem ir pārnestas uz kapiņiem un sadegtas. Piestājām pāris benzīntankos un priecājāmies, ka ceļi ir brīvi braukšanai. Lielāko dienas daļu nelija un mēs varējām pārliecināties, cik ievērojami tas atvieglo braukšanu un ietaupa spēkus. Braucot garām Varšavai, mums radās ķecerīga doma noskaidrot, kur atrodas Ikea. Izrādījās, ka tikai pārsimts metru no mūsu maršruta. Tas nozīmēja, ka mēs varētu doties turp un papusdienot, kā arī nopirkt Lotei vārda dienas dāvanu (es pat biju izdomājusi kaut ko konkrētu lai ievilinātu vīru tajā veikalā). Iebraucot stāvlaukumā nevarēja nepamanīt, ka tur ir tieši neviena mašīna, karogi pusmastā un viss tumšs. Kā?!?! Veikals, kas strādā 7 dienas nedēļā. KĀ?! Un tur bija tā dīvainā sajūta, ka atriedies vienlaicīgi tik tuvu un tik tālu. Neļāvām tam ne vismazākajā mērā pabojāt mūsu noskaņojumu. Nedaudz nopriecājāmies, ka ietaupīsies neesošais laiks un neesošā nauda. Braucot mums uznāca pārdomas par to, vai iecerētais Kaufland būs atvērts, ja jau pat Ikea ir slēgts. Pamanījāmies pat saderēt. Uz pusdienu gatavošanu, man tāpat tas būtu jādara :P Lai arī iztēlojāmies, ka tā varētu būt, pamanījāmies piedzīvot lielu pārsteigumu iebraucot tukšā stāvlaukumā pie tumša veikala. Tas bija kaut kas daudz vairāk nekā iepirkšanās. Tā bija atslābšana, atpūta, ēdiens... Atgriežoties pie mākslīgā optimisma stratēģijas, devāmies uz Statoil (jā, viņiem joprojām ir vairāki Statoil un arī daži CircleK) lai pajautātu, vai ir kāds atvērts veikals. Benzīntanks strādāja izdzīvošanas režīmā ar vienu pārdevēju, bez ēdiena piedāvājuma un šis vienīgais pārdevējs apgalvoja, ka visi veikali ir ciet. Pats pārdevējs izskatījās sodīts. Saprotu kāpēc. Mēs arī. Taisnīgums uzvarēja, mēs stājāmies kādā necilā benzīntankā lai samainītos ar šoferēšanu un nonācām pie diennakts veikala, tas bija pat ļoti pieklājīgs, ņemot vērā lokāciju. Tur mēs sadabūjām dažus gardumus un varējām samierināties ar iepriekšējām neveiksmēm. Atlika tikai garais mājupceļš par ko īsti pat nav ko rakstīt, bet, ja es tomēr rakstītu, tad tas sastāvētu no pārstāsta par to, kā mēs bez apstājas kašķējāmies... tagad tas liekas tik saprotami - bija iestājies atslābums par izredzēm nokļūt mājā, mašīna turpināja grabēt bez izmaiņām, sliktāk nepalika, bijām jau paguvuši pierast un braukt tā lai graboņu neveicinātu...vajadzēja par kaut ko sarunāties lai neiemigtu, bet tā kā nervi uzdeva, bez mazā kašķējieniņa īsti nekā cita nebija par ko runāt - mēs ceļojuma laikā bijām paspējuši jau vajadzību pēc sarunām apmierināt :)
Viss piedzīvotais tikai palielināja vēlēšanos ceļot ar auto, doties piedzīvojumos un stiprināja pārliecību par mūsu varēšanu. Nākamais ceļojums būs kopā ar bērniem. Gan jau, ka kāds no tuviem. Hmmm, kurā pilsētā varētu tagad paskatīt viesnīcu vai AirB&B piedāvājumu ;)
tai puiki mintis kelionei, yra geri pėsčiųjų maršrutai, taip pat yra variantų automobiliu automobiliu
AtbildētDzēst