Vakari top gaišāki, dienas garākas, sarunas pavasarīgākas un tas viss iekrāso ikdienu mazliet košākās krāsās. Tam visam esot kā fonam, ienāca prātā ideja par DRAUDZĪBU. Kas mums Viņa ir un kāpēc mums Viņa ir? Meklēju izskaidrojumu,ķeros pie Viņas, bet vai var izskaidrot.. nu.. Bieži otrā cilvēkā meklēju draugu. Un tad es par viņu domāju, kā par dzīvu, sev svarīgu būtni, kādu, kas būs blakus, kad būs nepieciešama vienkārša dienas saruna, kādu, kas būs blakus, kad sirds lūzīs un vajadzēs palīdzību, lai tās mazos, mikroskopiskos gabaliņus saliktu kopā. Un man patiesi ir prieks, ka es varu teikt, ka man ir tādi cilvēki blakus tieši te un tieši tad, kad tas ir nepieciešams. Ja man ir draugs, tad mūsu starpā ir arī draudzība - process, kas ir abpusēji patīkams, lolojams un glabājams, kā dārgums, bet to nevar ieslēgt kārbā, kā tādu zelta aproci ar milzīgiem briljantiem. Tai ir jāļauj spīdēt ārpus tumsas, ik uz soļa. Pārdomāju pēdējo laiku, dienu notikumus un situācijas un nodefinēju sev,...